Tēlojot upuri vai arī Изображая жертву

Posted in Visparīgi with tags , , , , , , , on novembris 30, 2009 by diennakts

Jau ceturdien pamanīju iekš satori.lv informāciju par to,ka kinosokola , ciklā Kinoskolas sarunas. Ir ieacinājuši vienu no intresantākamie (vismaz manā redzējumā),krievu teātra un kino režisoriem Kirilu Serebreņikovu.

Jāteic, ka ejot dienām un mainoties notikumiem, likās, ka pasākums ies secen, bet viss ir labs,kas labi beidzās.

Un klāt ir svētdiena un cēļš ved uz kim.lv , kur notiek šis pasākums. Laikam intuicīja bija tā, kas lika ierasties mazliet atrāk, lai nodrošinātu labāku sēdvietu. Vienīgais, kas traucēja, bija apkārt sēdosie, daži krieviski runājoši, kas nez kādēļ bija iedomājušies, ka viņu teiktais vienam otram, ir jadzird visiem klātesošiem.Un lieki piebilst, ka vietu nebija, jo daži cilveki pat bija spiesti stāvēt kājas.

Bet  pusotra stunda, ko Serebreņikovs veltīja diskusijai ar Normundu Naumani,  pagāja viena acumirklī.

Es neidziļināšos, sarunas atstastijumā, Vien pieminēšu to, ka Serebreņikovs pašlaik strāda pie Gogoļa, “Mirušo dvēsēļu” iestudējuma Nacionālā teātri. Kas nozīmē vienu, tas būs viens no gaiditākiem iestudējumiem.

Tāpat Naumanis promotēja to, ka JRT izrādīs brāļu Oļega un Vladimira Presņikovu lugu Spelējot upuri (JRT versijā). Ko kā pirmais, ir iestudējis Serebriņikovs, Čehova vārda nosauktaja Maskavas mākslas teātri vai īsāk sakot MHAT, un vēlāk arī ekarnizējis filmā ar tādu pašu nosaukumu Изображая жертву.

Jāteic, ka šo filmu, pēc pašu klāt esošo izvelēs, vēlāk arī varēja noskatīties.

Par ko es personīgi biju priecīgs, jo līdz šim nebija izdevies to redzēt. Vairākas reizes biju redzejis Jurģu dienu jeb Юрьев день.

Vēl ļoti intresants bija stastijums par realizēto projekto , aktuālas mākslas festivalā “Teretorija”, teātris cietuma (Театр в тюрьме), ko veidojis angļu režisors Alex Dower.

Visa visuma rezumējot. Pasākums brinīšķīgs, protams, ka ar tām 1,5h bija krietni par maz. Bet labāk tā, nekā nemaz. Arī rakstīt un atstastīt varētu vairāk, bet labāk un intresantāk ir meklēt pašam. Te vēl mazliet informācijas par Kirilu Serebreņikovu, ja nu kādam ir radusies intrese.

Ko ar visu so es gribēju pateikt. Vienozīmīgi šī bija viena no labakajām svētdienas pēcpusdienām un paldies, tiem,kas šo pasākumu noorganizēja.

5. tramvajs

Posted in Pārdomas with tags , , , on novembris 6, 2009 by diennakts

Vakar bija pirmā ziemīgā diena. Dažu apstākļu sakritības dēļ, sanāca no rīta, nokļūt tramvaja pieturā.

Un nezin kāpēc radas vēlme, izmest loku ar 5. tramvaju. Laikam jau vairāk nostaļģisku jūtu iespaidā.

Laikos, kad vēl tramvaji bija šādi, un bija rīti kad nu nemaz negribējas iet uz skolu, vislabākais veids, kā nosist laiku, bija izmest loku ar 5. tramvaju, jo tam bija un ir visgarākais maršuts.

Laikos tajos, personīgo žigulišu, moskviču, zaparožecu un nemaz nerunājot par volgām, bija maz. Tā kā darba tauta pārvietojās ar sabiedrisko transportu. Un mistiskā kārta uz darbu paspēja laikā.

Braucot virzienā no pārdaugavas, tramvajs vienmēr bija pilns, un tautas izbiršana sākas. Ganībju dambja garumā, kur atradās milzum daudz dažādu ražotņu, kā “Komutātors”, “RER”, un citi. Tā nu prakstiski katrā pieturā, izbira pārdesmit cilvēku, ar plastikāta kuļķenēm, kurās noteikti bija, kāda kotlešu vai desu maizes. Lai raitā solī dotos uz savu ražotni, kur bez caurlaides nemaz iekšā tikt nevarēja, lai nodotos, godīgai 8 stundu garai, padomju cilvēka darba dienai.

Kādēl, tāda puņķaina lirika, tāpēc, ka šorīt braucot, neredzēju vairs cilvēkus kuri steigtos uz darbu. Ne jau tāpēc, ka šodien, lielāka daļa darba tautas , pārvietojās ar auto, bet gan tāpēc, ka no visas tās mega ražošanas jaudas, nav palicis nekas pāri.

Nē, mans mērķis nav slavināt aizgājušos laikus, bet dažas pārdomas radās.

Lai arī kā bija, vai parasts ierindas cilvēks bija nelaimīgs, ja ne laimīgs, tad pārliecināts gan.

Jā, tev bija alga, tu zināji ko un cik par to algu tu vari atļauties, visāda gadījumā, tai laikā bada nāvē, varēja nomirt tikai absalūtais sliņķis. Zinu, daudzi iebildīs, ka veikalos jau neko nevarēja dabūt, bet vai šodien, kad dabūt var praktiski visu, cilvēks to var dabūt?  Nē.  Jo bieži vien tās algas ir par maz, vai arī tagad bieži vien tās nav vispār.

Protams, ka nevajag atgriezties pie komunisma, par sociālismu nav runa, jo kā labi zinām, sociāldemokrāti pastāv joprojām.  Bet vai ši pseidodemokrātija, ilūzija, par kaut kādu mistisku brīvību, spēj pabarot tos, kam tiešām, nav ko ēst.

Jā, zinu, mums ir daudz un dikti priekšrocību, varam runāt ko gribam( šo gan pedējie atgadījumi, dažos preses izdevumos, liek ļoti apšaubīt), skatīties, klausīties. Varam brīvi pārvietoties pa pasauli, jā piekrītu, bet ja nav par ko pārvietoties, tad vai tam ir tik liela nozīme.

Vai tā cena, ko mēs šodien maksājām, par šīm brīvībām, pakļaujoties, kaut kādām direktīvām un regulām, kuras mums nosaka joprojām citi, un nevis mēs paši. Vai tas ir tā vērts?!

Pēdēja laikā, arvien vairāk tiek runāts par prezidentālu pārvaldi. Un ļaužiem domas dalās, katram savi viedokļi un uzskati.

Bet man tomēr liekās, kad nu kādu laiku, ir vajadzīgs stingrs tvēriens, lai sapurinātu un saliktu visu pa vietām. Vienīgais, ir tas, ka nav neviena, ko es varētu iedomāties, šāda prezidenta amatā.

Un skaidrs jau ir viens, ka lai arī kādus referendumus rīkos, neko mainīt neizdosies. Kamēr tauta būs šķelta, labāki laiki mums nebūs.

Lūk tā, un tramvaja toties ir silti un jauki, un ir intresanti, tā pavērot, kā gadu gaitā, ir mainījušas vietas un lietas.

Un patiesībā, jau tas rīts bija jauks, jo uz brīdi varēja atgriezties, bezrupīgā bernībā, kurā nebija interneta, mobilo tālruņu un daudz citu šodien tik pašsaprotamu lietu. Bet bija grāmatas, daudz vairāk svaiga gaisa un fizisko aktivītāšu.

Bet tas jau ir cits stāsts.

Un kā man gribētos, lai kādu dienu pamostoties šini valstī. Gribētos samidīt tikai aiz apziņas, ka dzīvoju valstī, kas ir labāka, jo rūpējas par saviem iedzīvotājiem.

Pārdomas lietainā pēcpusdienā

Posted in Pārdomas with tags , , , on jūnijs 4, 2009 by diennakts

Jā, lietus arvien pieņemās spēkā, un rādas, ka vien kādu brīdi būs jauzkavējās INDEX cafe.

Jau divas nedēlas , nesmu ieslēdzis TV un negrasos, ir daudz citu intresantu nodarbju.

Ziņu portālus un presi arī ignorēju. Tā vieglāk dzīvot.

Pateicoties, labiem draugiem, mana dzīve ir gana intresanta.

Pirmkārt jau burāšana, tā ir atgriešanās pie aizmirstām lietām, kas pēc garāka pārtraukuma sagāda prieku.

Un to prieku dubulto , fantastiska sabiedrība, ar kuru kopā vērot saulrietus esot jūrā.

Principā iesaku visiem, tas ir labs relaksācijs veids, un problēmas paliek krastā, bet proces ir jabauda, tā kā ieteikums, ja gribās šmigot , tad labāk to darīt krastā, citādi vēl var parkrist par bortu, hi hi. Bet ja nopietni, tad nu alkahols notrulina uzstveres spējas un baudījums ir nekāds. Bet glāze vīna būs ok, lai spilgtinātu krāsas.

Sāku lēnām sadzīvot ar domu,ka priecājos par to ,kas man ir, tas ir labāk, kā bēdāties par to, kā nav.

Patiesībā visu to bardaku varētu paciest, bet žēl cilvēku, kuri iet postā. Un ļoti daudzi to nav pelnījuši.

Kā saka Dum spiro, spero (kamēr elpoju, ceru).Es ceru,ka cilvēki paši nāks pei saprāta un sāks saprast, ka problēmas nav jarisina plašā mērogā, bet gan sakt ar sīkumiem, un vienkārši būt laipnākiem vienam pret otru, lieku reizi pasamidīt, pat ja negribās. vairāk smaidošu cilvēku, vairāk pozitīvisma. Tāpēc ar nepacietību gaidu Positivus 09.

Ļoti ceru,ka tas sniegs, tādas paša emocijas ,kā iepriekšējā vasarā.

Šodien palasīju divus ierakstus un katrā no tiem bija sava burvība, šaku ar bumbieri un tādu foršu punktu pielika MissZuu. Katrs no viņiem ienesa šajā dienā ko jaunu. Tas ir forši,ka ir tādi cilvēki, kas kaut ko raksta. Kādreiz pieskāršos ari citām pērlēm.

Sestdien ir doma aizdoties uz šo pasākumu :

Puškina dzimšanas dienas svinības “Dirty Deal Cafe”

Un tad jau redzēs, kā tur ies. Ja vispār ies.

Vēl ir iesākta virvju trasītes būve, brālēnā sīčiem, kad būs gatava būs arī bildes un izmaksu apraksts. To vajadzētu svētdien pabeigt, ja vien laika apstākļi mainīsies uz labo pusi.

Ah jā un šodien dokumentālo filmu vakars. Ir doma atsvaidzināt atmiņa Podnieka “Vai viegli būt jaunam” un arī pie viena, turpinājumu, “Vai viegli būt jaunam, pēc 10 gadiem”.

Nu ko rādas, dzīve ir atguvusi krāsas. Par to es esmu pateicību parāda vienam ļoti mīļam cilvēciņam.

Tagad gan jabeidz, vēl biblotēka japmeklē, vajag paris avīž rakstus atrast.

Lai jums jauka diena un vairāk smaidiet.

Par māmmiņu algām.

Posted in Pārdomas with tags , on maijs 14, 2009 by diennakts

Neko daudz nerakstīšu, tāpat parāk daudz uzrakstīts šeit un šeit.

Skaidrs ir tas, ka tagad notiekošam būs paliekošas sekas uz  ilgu laiku, pat tad, kad krīze būs beigusies.

Atliek vienreiz pievilt cilvēkus, šinī gadījumā, konkrētu cilvēku grupu, lai tie turpmāk uz lietām raudzītos ar lielu piesardzību.

Kādreiz sen senos laikos, mūsu senči, nesaņēma nekādus pabalstus, bet bērni jau dzima un izauga vienalga.

Bet laiki iet un viss mainās, un ļoti labi ,kad ir instreumenti ar kuriem veicināt dzimstībās problēmas valstī.

Tomēr tagad peiņemti lēmumi ir tie , kas dzimstību var ietekmēt uz nakāmajiem pārdesmit gadiem negatīvi.

Bet cilvēki mīl, prēcās un viņiem mīlestība dzimst bērni. Atliek cerēt, ka vismaz mīlēt mēs nepārstasim.

Pārdomas par bezdarbu.

Posted in Pārdomas with tags , , on maijs 14, 2009 by diennakts

Aprīlī bezdarbnieku skaits ir pieaudzis līdz 11% , tie nu nebūt nav priecējoši fakti. Un tie tomēr ir tikai reģistrētie. Bet ir jau vēl tādi,kas nav reģistrējušies un diezin vai kāds ir pieskaitījis tos ekonomiski aktīvos tūkstošus, kas ir emigrējuši uz citām valstīm. Savu dzīves vietu ārzemēs esot noradījuši 43 100, bet cik daudzi to nav izdarījuši. Tad nu es tā domāju, ka patiesībā no visiem ekonomiski aktīviem cilvēkiem nodarbināti ir kādi 75%. Un te vēl jautājums cik no tiem pilnībā maksā nodokļus. Bet ne par nodokļiem ir stāsts.

Nav jau protams unversālas metodes, bet vai atlaišana ir pareizākais lēmums un solis.

Man jau labāk patīk domāt, ja reiz krīzē, tad nu arī kopā to parvarēt. Tāpēc dažiem cilvēkiem, vajadzētu ateikties uz brīdi no savām ambicijām un pārlieku lielā “EGO”.

Tā vietā, lai no uzņemuma patriektu cilvēkus, var taču izdarīt tā, lai cilvēks strāda 4 dienas nedēļa,vai arī atrast citu risinājumu, kā samazināt izdevumus, neatlaižot cilvēkus. Paies krīze, sāksies atdzimšana un atkal visi meklēs cilvēkus, kas strāda, tikai domāju, ka to būs grūtāk izdarīt,  jo daudziem ticība būs zudusi.

Es domāju, ka labāk ir kādu laiku saņemt mazāk, nekā dažus menēšus dzīvot uz pabalsta un pēc tam nesaņemt neko.

Un tad tomēr tik ļoti neciestu sociālais budžets , jo ja tagad iedomājamies, ka kaut vai 4 menēšus aptuveni 130 000 tiek maksāti vidēji 200 ls, tad menēsi tas ir 26000000. Un ja valsts varētu ietaupīt kaut vai pusi no summas , tad četros menēšos tas būtu 52000000 , un tad vēl neaizmirsisim faktu, lai arī cilvēki stradātu mazāk stundas vai dienas, viņi joprojām turpinātu maksāt nodokļus, lai arī kādus, bet tas būtu vairāk nekā absalūti nekas.

Iespējams, ka kāds teiks ka tas ir neispējami un utopiski. Labi saprotu, ka tie kas pieraduši pie labas dzīves un lielām algām , nespēj no tām atteikties, kādu citu labā. Tomēr uzskatu, ka ir labāki risinājumi , nekā masveida atlaišanas.

Es  neskau, kā atlaišana vai neatlaišana ir absalūts risinājums, lai mazinātu krīzi, bet tomēr tā var ietekmēt to cik ātri mēs no tās tiksim āra.

Vēl tāds smieklīgs piemērs ienāca prāta. Kas ir labāk maksāt vienam cilvēkam daudz, par to ka viņš viens izrok bedri vai sadalīti to samaksu uz vairākiem racējiem.?

Lai nu kā, skaidrs viens, ja bezdarbs turpinās pieaugt, mēs uz zaļa zara tik ātri atpakaļ netiksim.

“Uzvaras diena”

Posted in Visparīgi with tags , , on maijs 8, 2009 by diennakts

Patiesībā, kādu laiciņu domāju vai maz vērts rakstīt par “uzvaras dienu”.

Bet tomēr, šīs jautājums nedod mieru.

Jasāk ar atziņu, ka karš protams ir viena draņķīga padarīšana un lielākā daļa taja iesaistīto, nekādi nemaz nav saistīti ar tā cēloņiem.

Tāpēc cieņa pret cilvēkiem kuri ir bijuši iesaistīti pret savu gribu un vienalga kurā pusē viņi karoja.

Un lai arī vēsturi raksta uzvarētāji, mēs dzīvojam laikmetā, kad ir zināmi iemesli un apstākļi, kādēļ vieni vai otri iesaistījas karadarbībā.

Tāpēc man nav pieņemama vienu slavināšana un otru noliegšana. Kāda velna pēc , ir pagājuši 64 gadi, bet tiek rīkotas parādes, lai nevis godinātu tos, kas cinījās, bet gan paradītu kaut kādu savu varenumu.

Tam  nav nekāda sakara, ar to ,kas notika pirms tik daudz gadiem. Un daži dzīvi palikušie ir tikai aizsegs tam , lai kāds varētu populizēt savas idejas.

Un visvairāk mani tracina tas ,ka šie veterāni latvijā tiek pasniegti ,kā atbrīvotāji.

No kā tad mūs atbrīvoja?!

Lieciet tās savas puķes, dziediet dziesmas, dariet ko gribat, bet beidzat lietot saukļus, kuriem nav nekāda vēsturiska seguma.

Es cienu cilvēkus, kuri ir karojuši, jebkurā pusē, vēl jo vairāk ja viņi to ir darījuši no visas sirds.  Bet nelieciet man justies pateicīgam, par to ko jūs darījāt. Jo jums arī bija izvēle, karot vai nē, vienīgais, lai arī dažās valstīs šim ateikumam varēja būt letālas sekas.  Bet izvēle bija.

Šodien jau ir cita pasaule un citas vertības. Bet vēsture ir jāzin un no tās jāmācās.

Latvijas hokeja pavasaris

Posted in Hokejs with tags , , on maijs 3, 2009 by diennakts

Cilvēkam, kas intresējās kaut mazliet par sportu ir grūti nesekot Latvijas izlases gaitām Šveicē.

Lavijas politiķi var būt pateicīgi spelētājiem, ka tie uz laiku ir lielākas sabiedrības uzmanībus daļu paņēmuši sev.

Un gan jau hokejistiem atgriežoties, tos sagaidīs Rīgas pašvaldības “parteigenosse” ar visu pienākošos patosu.

Jo, kas gan var būt labāks fons, kā citu paveiktie darbi. Tas mūsu valstij ir raksturīgi, lepoties ar to, kur valstiskā noplena nav vispār.

Spilgts piemērs ir zelta medaļa vasaras olimpiskājās spēles. Cik daudzi zināja, kas un kā notiek Latvijas BMX saimniecībā un kāds darbs ir tajā visa ieguldīts. Un tomēr latvijai medaļa, nu nekā nebija tā ir dažu fanatisku cilvēku medaļa, bet mūsu valsts jau ātri zem visa parakstās.

Un arī tagad, daudzi neaizmirsīs izmanto radušos iespēju, pagreznoties ar svešām spalvām.

Tanī brīdi, kad valsts būs izdarījusi visu, lai jaunatnes sportu padarītu par vienu no prioritātēm, tad pēc gadiem 20 varēs lepoties ar to, kas izdarīts. Jo dažu fanatisku cilvēku pūles , kuras mums tagad nes augļus nav nosaucamas par valstiskiem sasniegumiem, tie ir konkrēto cilvēku panākumi, kuri ar lepnumu ir gatavi nest, vienas no zemiskākas valsts vārdiem pasaulē, un ne jau valsti , bet gan šo zemi pārstāv šie cilvēki, tā man vismaz gribētos domāt.

Mēs varam priecāties par puišu veikumu, bet vai mums ir tiesības ar to lepoties?!

Vai mēs esam izdarījuši kaut ko, lai to varētu darīt.

Tie nebūt nav parmetumi, bet laikam jau pirms lepni sist pie krūtīm un teikt mūsējie, padomā, vai tu esi savējais.

Un kādreiz ir jaizbeidz šī domāšana, kad nu es neko nespēju ietekmēt. Jebkurš var, ir tikai jadara.

To nu reiz lieliksi pierāda hokejisti, ja dara un pie tam visi šai darbā uz mērķi apvienojās, tad var arī kaut ko sasniegt.

Un iespējams ir vajadzīgs pareizs vadītājs, kāds ir mūsu hokeja izlasei.

Lai šovakr izdodās.