5. tramvajs
Vakar bija pirmā ziemīgā diena. Dažu apstākļu sakritības dēļ, sanāca no rīta, nokļūt tramvaja pieturā.
Un nezin kāpēc radas vēlme, izmest loku ar 5. tramvaju. Laikam jau vairāk nostaļģisku jūtu iespaidā.
Laikos, kad vēl tramvaji bija šādi, un bija rīti kad nu nemaz negribējas iet uz skolu, vislabākais veids, kā nosist laiku, bija izmest loku ar 5. tramvaju, jo tam bija un ir visgarākais maršuts.
Laikos tajos, personīgo žigulišu, moskviču, zaparožecu un nemaz nerunājot par volgām, bija maz. Tā kā darba tauta pārvietojās ar sabiedrisko transportu. Un mistiskā kārta uz darbu paspēja laikā.
Braucot virzienā no pārdaugavas, tramvajs vienmēr bija pilns, un tautas izbiršana sākas. Ganībju dambja garumā, kur atradās milzum daudz dažādu ražotņu, kā “Komutātors”, “RER”, un citi. Tā nu prakstiski katrā pieturā, izbira pārdesmit cilvēku, ar plastikāta kuļķenēm, kurās noteikti bija, kāda kotlešu vai desu maizes. Lai raitā solī dotos uz savu ražotni, kur bez caurlaides nemaz iekšā tikt nevarēja, lai nodotos, godīgai 8 stundu garai, padomju cilvēka darba dienai.
Kādēl, tāda puņķaina lirika, tāpēc, ka šorīt braucot, neredzēju vairs cilvēkus kuri steigtos uz darbu. Ne jau tāpēc, ka šodien, lielāka daļa darba tautas , pārvietojās ar auto, bet gan tāpēc, ka no visas tās mega ražošanas jaudas, nav palicis nekas pāri.
Nē, mans mērķis nav slavināt aizgājušos laikus, bet dažas pārdomas radās.
Lai arī kā bija, vai parasts ierindas cilvēks bija nelaimīgs, ja ne laimīgs, tad pārliecināts gan.
Jā, tev bija alga, tu zināji ko un cik par to algu tu vari atļauties, visāda gadījumā, tai laikā bada nāvē, varēja nomirt tikai absalūtais sliņķis. Zinu, daudzi iebildīs, ka veikalos jau neko nevarēja dabūt, bet vai šodien, kad dabūt var praktiski visu, cilvēks to var dabūt? Nē. Jo bieži vien tās algas ir par maz, vai arī tagad bieži vien tās nav vispār.
Protams, ka nevajag atgriezties pie komunisma, par sociālismu nav runa, jo kā labi zinām, sociāldemokrāti pastāv joprojām. Bet vai ši pseidodemokrātija, ilūzija, par kaut kādu mistisku brīvību, spēj pabarot tos, kam tiešām, nav ko ēst.
Jā, zinu, mums ir daudz un dikti priekšrocību, varam runāt ko gribam( šo gan pedējie atgadījumi, dažos preses izdevumos, liek ļoti apšaubīt), skatīties, klausīties. Varam brīvi pārvietoties pa pasauli, jā piekrītu, bet ja nav par ko pārvietoties, tad vai tam ir tik liela nozīme.
Vai tā cena, ko mēs šodien maksājām, par šīm brīvībām, pakļaujoties, kaut kādām direktīvām un regulām, kuras mums nosaka joprojām citi, un nevis mēs paši. Vai tas ir tā vērts?!
Pēdēja laikā, arvien vairāk tiek runāts par prezidentālu pārvaldi. Un ļaužiem domas dalās, katram savi viedokļi un uzskati.
Bet man tomēr liekās, kad nu kādu laiku, ir vajadzīgs stingrs tvēriens, lai sapurinātu un saliktu visu pa vietām. Vienīgais, ir tas, ka nav neviena, ko es varētu iedomāties, šāda prezidenta amatā.
Un skaidrs jau ir viens, ka lai arī kādus referendumus rīkos, neko mainīt neizdosies. Kamēr tauta būs šķelta, labāki laiki mums nebūs.
Lūk tā, un tramvaja toties ir silti un jauki, un ir intresanti, tā pavērot, kā gadu gaitā, ir mainījušas vietas un lietas.
Un patiesībā, jau tas rīts bija jauks, jo uz brīdi varēja atgriezties, bezrupīgā bernībā, kurā nebija interneta, mobilo tālruņu un daudz citu šodien tik pašsaprotamu lietu. Bet bija grāmatas, daudz vairāk svaiga gaisa un fizisko aktivītāšu.
Bet tas jau ir cits stāsts.
Un kā man gribētos, lai kādu dienu pamostoties šini valstī. Gribētos samidīt tikai aiz apziņas, ka dzīvoju valstī, kas ir labāka, jo rūpējas par saviem iedzīvotājiem.
Novembris 6, 2009 plkst. 01:29
Nu baigā pārticība nebija tapēc ka daudz sarožoto exportēja uz tām PSR kur ražoja neko. Vai uz māti Krieviju kur nopietna daļa strādāja ieroču rūpnīcās vai tupēja kazarmās. Kādam jau tie bija jāpabaro. Bet kapēc to visu vajadzēja likvidēt pēc 91. gada – vot pie tā varam vainot tikai mūsu pašu piderasus un kuņasbērnus tautiešus. Sazagās no kolhoziem traktorus, bet strādāt vienatnē neprata. Sarūsēja ejoša tehnika, izsaimniekoja rūpnīcas.
Novembris 6, 2009 plkst. 01:33
Nu redz, pārticība nebija, bet bija skaidrība.
Ja man šodien saka, kad ir slikti, bet ir cerība. Tad tādus gribās sutīt dirst. Ar to cerību uz šodienu neviens paēdis nebūs.
Un par saimniekošanu, piekrītu. Parāk visi gribēja būt saimnieki. Kur tā saimniecība noveda,mēs šodien redzam.
Novembris 6, 2009 plkst. 07:09
izsaimniekoja visu, izpārdeva nodzēra nop*$a … un te nu mēs šodien esam pie sasistas siles .
Novembris 6, 2009 plkst. 07:34
uzrakstīts pa nopietno… šitas laikam ilgi tevi iekšķīgi grauzis
Novembris 6, 2009 plkst. 07:42
BET, nejauksim dažas lietas – bija protams bagātie tāpat kā šodien un nu nebija algas nekādas lielās.
Mēs ar savu mūsdienu mērauklu nevaram objektīvi spriest par tā laika vērtībām. Cilvēki, kas likvidēja PSRS un teica nē komunismam, cerēja, ka Latvija atkal ies K.Ulmaņa aizsākto ceļu – veiksmīga eksportētāja, šķietami stipru līderu vadīta. Tā arī bija vislielākā kļūda. Arī šodien mēs redz kautkādā formā cenšamies varbūt pat idealizēt komunisma laikus, bet tas ir lemts neveiksmei un ir absolūti nepareizi. Izeja nav uzbūvējot pagātnē eksistējušas sabiedrības modeli un integrēt to mūsdienās tā itkā tas būtu glābiņš pret visu. Izeja ir mainīt cilvēku domāšanas veidu un pateicoties tam rast Latvijai piemērotāko ceļu.
Novembris 6, 2009 plkst. 09:06
Es jau nessaku, ka cilvēki cīnoties par brīvību, gribējo to ,kas ir tagad.
Bet tas, kāpēc, tagad ir tā, ir atsevišķas sarunas vērts.
Novembris 6, 2009 plkst. 22:12
Arī tagad, ja neesi galīgs sliņķis, badā nenomirsi.
Un labāk, lai veikalos ir viss, bet to nevaram nopirkt, nekā nav nekā, un pēc desas jāstāv kilometru garā rindā. Laikam neesi izbaudījis LPSR tā pa īstam.
Tagad iespējas ir miljons reizes lielākas, vismaz var kur aizceļot (un nesaki, ka nav naudas – tagad vari kaut strādāt ārzemēs). Izvēle ir lielāka praktiski visam. Nav vairs padomju laika domāšana, ka “skrūvi bez vītnes ir lētāk ražot un vieglāk iedzīt”.
Novembris 7, 2009 plkst. 02:59
Nu jā, badā jau nē. Bet cik daudz tā tava ceļošana tev ir devusi. Un vēl vairāk valsts attīstībai. Un strādāt ārzēmes,tas ir idēals risinājums. Tieši tāpēc, tā brīvība bija vajadzīga.