Tēlojot upuri vai arī Изображая жертву

Jau ceturdien pamanīju iekš satori.lv informāciju par to,ka kinosokola , ciklā Kinoskolas sarunas. Ir ieacinājuši vienu no intresantākamie (vismaz manā redzējumā),krievu teātra un kino režisoriem Kirilu Serebreņikovu.

Jāteic, ka ejot dienām un mainoties notikumiem, likās, ka pasākums ies secen, bet viss ir labs,kas labi beidzās.

Un klāt ir svētdiena un cēļš ved uz kim.lv , kur notiek šis pasākums. Laikam intuicīja bija tā, kas lika ierasties mazliet atrāk, lai nodrošinātu labāku sēdvietu. Vienīgais, kas traucēja, bija apkārt sēdosie, daži krieviski runājoši, kas nez kādēļ bija iedomājušies, ka viņu teiktais vienam otram, ir jadzird visiem klātesošiem.Un lieki piebilst, ka vietu nebija, jo daži cilveki pat bija spiesti stāvēt kājas.

Bet  pusotra stunda, ko Serebreņikovs veltīja diskusijai ar Normundu Naumani,  pagāja viena acumirklī.

Es neidziļināšos, sarunas atstastijumā, Vien pieminēšu to, ka Serebreņikovs pašlaik strāda pie Gogoļa, “Mirušo dvēsēļu” iestudējuma Nacionālā teātri. Kas nozīmē vienu, tas būs viens no gaiditākiem iestudējumiem.

Tāpat Naumanis promotēja to, ka JRT izrādīs brāļu Oļega un Vladimira Presņikovu lugu Spelējot upuri (JRT versijā). Ko kā pirmais, ir iestudējis Serebriņikovs, Čehova vārda nosauktaja Maskavas mākslas teātri vai īsāk sakot MHAT, un vēlāk arī ekarnizējis filmā ar tādu pašu nosaukumu Изображая жертву.

Jāteic, ka šo filmu, pēc pašu klāt esošo izvelēs, vēlāk arī varēja noskatīties.

Par ko es personīgi biju priecīgs, jo līdz šim nebija izdevies to redzēt. Vairākas reizes biju redzejis Jurģu dienu jeb Юрьев день.

Vēl ļoti intresants bija stastijums par realizēto projekto , aktuālas mākslas festivalā “Teretorija”, teātris cietuma (Театр в тюрьме), ko veidojis angļu režisors Alex Dower.

Visa visuma rezumējot. Pasākums brinīšķīgs, protams, ka ar tām 1,5h bija krietni par maz. Bet labāk tā, nekā nemaz. Arī rakstīt un atstastīt varētu vairāk, bet labāk un intresantāk ir meklēt pašam. Te vēl mazliet informācijas par Kirilu Serebreņikovu, ja nu kādam ir radusies intrese.

Ko ar visu so es gribēju pateikt. Vienozīmīgi šī bija viena no labakajām svētdienas pēcpusdienām un paldies, tiem,kas šo pasākumu noorganizēja.

5. tramvajs

Vakar bija pirmā ziemīgā diena. Dažu apstākļu sakritības dēļ, sanāca no rīta, nokļūt tramvaja pieturā.

Un nezin kāpēc radas vēlme, izmest loku ar 5. tramvaju. Laikam jau vairāk nostaļģisku jūtu iespaidā.

Laikos, kad vēl tramvaji bija šādi, un bija rīti kad nu nemaz negribējas iet uz skolu, vislabākais veids, kā nosist laiku, bija izmest loku ar 5. tramvaju, jo tam bija un ir visgarākais maršuts.

Laikos tajos, personīgo žigulišu, moskviču, zaparožecu un nemaz nerunājot par volgām, bija maz. Tā kā darba tauta pārvietojās ar sabiedrisko transportu. Un mistiskā kārta uz darbu paspēja laikā.

Braucot virzienā no pārdaugavas, tramvajs vienmēr bija pilns, un tautas izbiršana sākas. Ganībju dambja garumā, kur atradās milzum daudz dažādu ražotņu, kā “Komutātors”, “RER”, un citi. Tā nu prakstiski katrā pieturā, izbira pārdesmit cilvēku, ar plastikāta kuļķenēm, kurās noteikti bija, kāda kotlešu vai desu maizes. Lai raitā solī dotos uz savu ražotni, kur bez caurlaides nemaz iekšā tikt nevarēja, lai nodotos, godīgai 8 stundu garai, padomju cilvēka darba dienai.

Kādēl, tāda puņķaina lirika, tāpēc, ka šorīt braucot, neredzēju vairs cilvēkus kuri steigtos uz darbu. Ne jau tāpēc, ka šodien, lielāka daļa darba tautas , pārvietojās ar auto, bet gan tāpēc, ka no visas tās mega ražošanas jaudas, nav palicis nekas pāri.

Nē, mans mērķis nav slavināt aizgājušos laikus, bet dažas pārdomas radās.

Lai arī kā bija, vai parasts ierindas cilvēks bija nelaimīgs, ja ne laimīgs, tad pārliecināts gan.

Jā, tev bija alga, tu zināji ko un cik par to algu tu vari atļauties, visāda gadījumā, tai laikā bada nāvē, varēja nomirt tikai absalūtais sliņķis. Zinu, daudzi iebildīs, ka veikalos jau neko nevarēja dabūt, bet vai šodien, kad dabūt var praktiski visu, cilvēks to var dabūt?  Nē.  Jo bieži vien tās algas ir par maz, vai arī tagad bieži vien tās nav vispār.

Protams, ka nevajag atgriezties pie komunisma, par sociālismu nav runa, jo kā labi zinām, sociāldemokrāti pastāv joprojām.  Bet vai ši pseidodemokrātija, ilūzija, par kaut kādu mistisku brīvību, spēj pabarot tos, kam tiešām, nav ko ēst.

Jā, zinu, mums ir daudz un dikti priekšrocību, varam runāt ko gribam( šo gan pedējie atgadījumi, dažos preses izdevumos, liek ļoti apšaubīt), skatīties, klausīties. Varam brīvi pārvietoties pa pasauli, jā piekrītu, bet ja nav par ko pārvietoties, tad vai tam ir tik liela nozīme.

Vai tā cena, ko mēs šodien maksājām, par šīm brīvībām, pakļaujoties, kaut kādām direktīvām un regulām, kuras mums nosaka joprojām citi, un nevis mēs paši. Vai tas ir tā vērts?!

Pēdēja laikā, arvien vairāk tiek runāts par prezidentālu pārvaldi. Un ļaužiem domas dalās, katram savi viedokļi un uzskati.

Bet man tomēr liekās, kad nu kādu laiku, ir vajadzīgs stingrs tvēriens, lai sapurinātu un saliktu visu pa vietām. Vienīgais, ir tas, ka nav neviena, ko es varētu iedomāties, šāda prezidenta amatā.

Un skaidrs jau ir viens, ka lai arī kādus referendumus rīkos, neko mainīt neizdosies. Kamēr tauta būs šķelta, labāki laiki mums nebūs.

Lūk tā, un tramvaja toties ir silti un jauki, un ir intresanti, tā pavērot, kā gadu gaitā, ir mainījušas vietas un lietas.

Un patiesībā, jau tas rīts bija jauks, jo uz brīdi varēja atgriezties, bezrupīgā bernībā, kurā nebija interneta, mobilo tālruņu un daudz citu šodien tik pašsaprotamu lietu. Bet bija grāmatas, daudz vairāk svaiga gaisa un fizisko aktivītāšu.

Bet tas jau ir cits stāsts.

Un kā man gribētos, lai kādu dienu pamostoties šini valstī. Gribētos samidīt tikai aiz apziņas, ka dzīvoju valstī, kas ir labāka, jo rūpējas par saviem iedzīvotājiem.

Pārdomas lietainā pēcpusdienā

Jā, lietus arvien pieņemās spēkā, un rādas, ka vien kādu brīdi būs jauzkavējās INDEX cafe.

Jau divas nedēlas , nesmu ieslēdzis TV un negrasos, ir daudz citu intresantu nodarbju.

Ziņu portālus un presi arī ignorēju. Tā vieglāk dzīvot.

Pateicoties, labiem draugiem, mana dzīve ir gana intresanta.

Pirmkārt jau burāšana, tā ir atgriešanās pie aizmirstām lietām, kas pēc garāka pārtraukuma sagāda prieku.

Un to prieku dubulto , fantastiska sabiedrība, ar kuru kopā vērot saulrietus esot jūrā.

Principā iesaku visiem, tas ir labs relaksācijs veids, un problēmas paliek krastā, bet proces ir jabauda, tā kā ieteikums, ja gribās šmigot , tad labāk to darīt krastā, citādi vēl var parkrist par bortu, hi hi. Bet ja nopietni, tad nu alkahols notrulina uzstveres spējas un baudījums ir nekāds. Bet glāze vīna būs ok, lai spilgtinātu krāsas.

Sāku lēnām sadzīvot ar domu,ka priecājos par to ,kas man ir, tas ir labāk, kā bēdāties par to, kā nav.

Patiesībā visu to bardaku varētu paciest, bet žēl cilvēku, kuri iet postā. Un ļoti daudzi to nav pelnījuši.

Kā saka Dum spiro, spero (kamēr elpoju, ceru).Es ceru,ka cilvēki paši nāks pei saprāta un sāks saprast, ka problēmas nav jarisina plašā mērogā, bet gan sakt ar sīkumiem, un vienkārši būt laipnākiem vienam pret otru, lieku reizi pasamidīt, pat ja negribās. vairāk smaidošu cilvēku, vairāk pozitīvisma. Tāpēc ar nepacietību gaidu Positivus 09.

Ļoti ceru,ka tas sniegs, tādas paša emocijas ,kā iepriekšējā vasarā.

Šodien palasīju divus ierakstus un katrā no tiem bija sava burvība, šaku ar bumbieri un tādu foršu punktu pielika MissZuu. Katrs no viņiem ienesa šajā dienā ko jaunu. Tas ir forši,ka ir tādi cilvēki, kas kaut ko raksta. Kādreiz pieskāršos ari citām pērlēm.

Sestdien ir doma aizdoties uz šo pasākumu :

Puškina dzimšanas dienas svinības “Dirty Deal Cafe”

Un tad jau redzēs, kā tur ies. Ja vispār ies.

Vēl ir iesākta virvju trasītes būve, brālēnā sīčiem, kad būs gatava būs arī bildes un izmaksu apraksts. To vajadzētu svētdien pabeigt, ja vien laika apstākļi mainīsies uz labo pusi.

Ah jā un šodien dokumentālo filmu vakars. Ir doma atsvaidzināt atmiņa Podnieka “Vai viegli būt jaunam” un arī pie viena, turpinājumu, “Vai viegli būt jaunam, pēc 10 gadiem”.

Nu ko rādas, dzīve ir atguvusi krāsas. Par to es esmu pateicību parāda vienam ļoti mīļam cilvēciņam.

Tagad gan jabeidz, vēl biblotēka japmeklē, vajag paris avīž rakstus atrast.

Lai jums jauka diena un vairāk smaidiet.

Par māmmiņu algām.

Neko daudz nerakstīšu, tāpat parāk daudz uzrakstīts šeit un šeit.

Skaidrs ir tas, ka tagad notiekošam būs paliekošas sekas uz  ilgu laiku, pat tad, kad krīze būs beigusies.

Atliek vienreiz pievilt cilvēkus, šinī gadījumā, konkrētu cilvēku grupu, lai tie turpmāk uz lietām raudzītos ar lielu piesardzību.

Kādreiz sen senos laikos, mūsu senči, nesaņēma nekādus pabalstus, bet bērni jau dzima un izauga vienalga.

Bet laiki iet un viss mainās, un ļoti labi ,kad ir instreumenti ar kuriem veicināt dzimstībās problēmas valstī.

Tomēr tagad peiņemti lēmumi ir tie , kas dzimstību var ietekmēt uz nakāmajiem pārdesmit gadiem negatīvi.

Bet cilvēki mīl, prēcās un viņiem mīlestība dzimst bērni. Atliek cerēt, ka vismaz mīlēt mēs nepārstasim.